„Reiz biju kādā tusiņā. Bija vasara – silts un vispār ļoti labs noskaņojums. Bija arī alkohols – tā teikt, viss ko vien var vēlēties – alus, vīns, šampanietis utt. Tā nu taisījām visādus kokteiļus un sacentāmies to dzeršanā… Viss jau bija baigi ok, līdz es pamodos nākošajā rītā telpā, kur vispār neatceros, ka būtu aizgājusi gulēt, un vispār daudz ko neatcerējos. Bija šausmīgas paģiras, gribējās mirt. Tad man draugi pastāstīja, kā biju bezsakarā ārdījusies un vēlāk visnotaļ publiski atbrīvojusies no sava vēdera satura un beigās vienkārši atkritusi. Tādu kaunu es savā mūžā vēl nekad nebiju izjutusi, un ceru, ka nekad vairāk nepiedzīvošu. Lai vai kā – kopš tās reizes no grādīgajiem turos pa gabalu…” – Inese, 20.
 

„Man reiz vienā klubā kāds džeks piedāvāja „kaut ko prieciņam”. Teicu, ka man dzīvesprieka pietiek. Tā nu sanāca, ka tovakar policija atnāca pārbaudīt klubu. Bija tāds zināms gandarījums, kad redzēju, kā to džekiņu savāc.” – Uģis
 

„Varu pastāstīt kādu sava paziņas stāstu, kas manī ir nostiprinājis apziņu, ka nekad nelietošu… Tolaik viņš strādājis par skolotāju kādā vidusskolā. Bijis deju klubā ar draugiem un tur saticis kādu savu skolnieku. Skolnieks gribēdams izspēlēt joku, mana paziņas kolas pudelē iemetis LSD, viņam nezinot. Viss bijis labi, līdz mans paziņa vienā brīdī secinājis, ka uz deju grīdas iebraucis kruīza kuģis, un vienkārši tur stāv. Tad nu viņš secinājis, ka kaut kas laikam nav labi. Draugi viņu apsēdinājuši svaigā gaisā pie kluba ieejas, kur viņš kādu pusstundu vērojis kā iet garām cilvēki ar kubiskām galvām un vēl visādām mistiskām mutācijām. Pēc pāris stundām, kad jau bijis mājas, mans paziņa, kādu laiku jau vairs neredzot visādus brīnumus, bija nospriedis, ka viss beidzies. Iegājis virtuvē uztaisīt kafiju… un ieraudzījis, ka pie virtuves galda gluži mierīgi stāv īsts, dzīvs ēzelis… Galu beigās jau viņam tas viss arī beidzās labi. Bet bailes, ka tev rādās visādi murgi un tu nekontrolē savu prātu, viņš joprojām atceroties arī pēc daudziem gadiem.” – Ieva
 

„Man pamatskolā bija viens draugs, ar kuru bieži mēdzām pavadīt laiku kopā, regulāri arī uzspēlējām basketbolu. Pēc devītās katrs sākām iet citā vidusskolā un satikāmies retāk, bet tomēr. Ar laiku uzzināju, ka draugs sācis pīpēt zālīti, reiz viņš arī man piedāvāja, bet es atteicos. Pēc kāda laika viņš aizvien sāka aizvien retāk nākt spēlēt, līdz mums kontakti vispār pārtrūka. Tagad zinu, ka tas droši vien bija tādēļ, ka viņš to laiku veltīja narkotikām. Pirms pāris mēnešiem satiku kādu cilvēku, kurš izrādās bija gājis tajā pašā vidusskolā, kur mans draugs… izrādījās arī, ka mans draugs pirms pusgada pārdozēja un nomira.” – Ēriks